Nacionālais konkurss: 3. vieta
Kategorija: raksts
Vecuma grupa: 15–18 gadi
Viens no populārākiem teicieniem ir “domā ārpus kastes”, bet manā rakstā tas ir “domā ārpus Zemes”. Mans darba mērķis ir pievērst uzmanību kosmiskiem atkritumiem. Ja mēs gribam izpalīdzēt Zemei ar vides un klimatiskām problēmām, tad ir jāpiesaista uzmanība vairākiem faktoriem.
Kosmiskie atkritumi ir dažādu kosmisko ierīču un kosmisko kuģu daļu atliekas. Visbiežāk sastopamākās atliekas ir vissīkākās daļas, piemērām, nolobījusies krāsa un dažu centimetru garas detaļas, kuras var kļūt bīstamas ne tikai kosmosā, bet arī uz Zemes. Kosmiskie atkritumi var sastāvēt no dažādiem materiāliem, kā metāliem un kompozītiem. Atkritumu daudzums kosmosā svārstās no 33 tūkstošiem līdz vairākiem miljoniem, atkarībā no lieluma.
Kosmosa atkritumu problēma sākās 20. gadsimtu otrajā pusē, kad kosmosā palaida pirmos satelītus. Sākumā tam nepievērsa uzmanību, jo zemais Zemes orbīts jeb LEO (Low Earth Orbit) ir pietiekami plašs, lai realizētu citus plānus, un lai netraucētu citiem objektiem kosmosā. Bet kosmisko atkritumu skaits turpināja pieaugt, eksplodēt un nobrukt, kas ietekmēja vairāku kosmosu stacijas un ikdienas dzīvi, piemēram, laikapstākļu satelītu salaušanas dēļ bija sarežģītāk uztvert paredzētos apstākļus. Sadrūzmēšanos var salīdzināt ar domino efektu, vienam objektam saduroties ar citu tiek radīti vairāki jauni objekti, kas turpina sadurties un radīt arvien jaunus kosmiskos atkritumus.
Kosmiskie atkritumi ir bīstami, jo tie var ietekmēt citas kosmiskās misijas un sadurties ar citiem svarīgiem satelītiem kā komunikācijas, navigācijas un laikapstākļu satelītiem. Tā rezultātā var tikt apdraudētas cilvēku dzīvības un būtiski traucēta dzīve uz zemes, jo nebūtu iespējams precīzi prognozēt laikapstākļus vai izmantot navigācijas ierīces. Par laimi līdz šim kosmiskie nav nodarījuši šādus postījumus, kas ir lielā mērā pateicoties dažādām tehnoloģijām un darbībām kosmosa atkritumu novēršanā.
Atkritumu problēmas risināšanai esmu aplūkojusi trīs risinājums:
- Viena no visbiežāk sastopamākajām un lētākajām idejām ir mazs satelīts ar ieinstalētu tīklu. Ar to var viegli noķert lielākus atkritumus, bet ar satelītu ir sarežģīti nodarboties un ar vienu kļūdu, tā var izraisīt lielākus postījumus. Kā arī, šajā kategorijā ietilpst tīkla vietā harpūna.
2. Nākamais risinājums ir drošāks un uzticamāks satelīta veids – ar magnētiem. Magnēti atstum lielos gabalus uz Zemes orbītu, lai kosmosu stacijas un tīklu, harpūnu ieinstalētie aparāti atvestu atpakaļ uz virsmas. Ar šo risinājumu nebūs nekādu kontaktu ar sabrukušajiem satelītiem, kas ir labi, jo neradīs turpmāko domino efektu.
3. Visdārgākais, bet efektīvākais ir lāzeru palīdzība. Tā ir perfekta ierīce, lai iznīcinātu mazākās daļas. Lāzeri netiktu kontaktā ar satelītiem, tāpēc neizraisīs citas problēmas. Taču, tā nav noderīga, lai iznīcinātu lielākas daļas, bet var tās tikai atstumt uz citu virzienu.
Ja mēs nevaram parūpēties ar pašu Zemes mežiem, tad ir šaubas, ka tiksim galā ar Zemes orbīta piesārņojumu. Ja netiksim galā ar kosmiskiem piesārņojumiem, tad visas inovatīvās tehnoloģijas, kas var palīdzēt mūsu ikdienā (interneta, laikapstākļu satelīti, navigācijas) var izraisīt lielas problēmas. Nevarēsim zināt vai kāda dabas parādība mūs ietekmēs un nevarēsim kontaktēties caur svarīgām komunikācijas ierīcēm. Bet lielākais mīnus ir pašām kosmosu stacijām, kuri bieži veido projektus un plānus ar orbītu un tās tālienes saistību, piemēram, ja viss LEO ir aizņemts ar atkritumiem, tad nevar realizēt nekādu mēneša bāzes un Marsa teraformēšanu. Taču uz pozitīvo pusi – mēs lēnām tīram mūsu orbītu, ar kuru varam būt lepni. Jo neviens nezina konkrēti, vai mūsu debesis būs klātas ar metālu drupačām un neredzēsim skaistās zvaigžņu virknes, tāpēc ka mums ir jāpakļaujas kosmosu stacijas atbildībā.
Rakstā izmantotie avoti
[1] https://euobserver.com/science/142685
[3] https://www.esa.int/Safety_Security/Space_Debris/First_laser_detection_of_space_debris_in_daylight
UNDĪNE KUPRĒVIČA (15)
3. vieta JVR nacionālā konkursā