Nacionālais konkurss: 3. vieta
Kategorija: raksts
Vecuma grupa: 15–18 gadi
Jau kopš deviņpadsmitā gadsimta beigām pārtikas atkritumi ir bijusi liela problēma. Katru gadu cilvēki izmet atkritumos vienu trešdaļu no visas pasaules saražotās pārtikas.[1] Šī problēma atstāj lielu ietekmi uz vidi, sabiedrību un ekonomiku. Pārtikas atkritumiem sadaloties, rodas siltumnīcas efektu izraisošas gāzes, kas atstāj smagu iespaidu uz klimatu. Bet vēl viss nav garām. Mēs to vēl varam labot, nedaudz mainot savus paradumus un dzīvesveidu.
Cik liela ir šī problēma?
Visā pasaulē pārtikas izšķērdēšana ir neiedomājami liela problēma; gada laikā pasaules iedzīvotāji rada 1.3 miljardus tonnas pārtikas atkritumu[2]. To varētu pielīdzināt apmēram 260 miljonu Televīzijas torņu masai. Šāda izšķērdība notiek, neskatoties uz to, ka vairāk nekā 793 miljoni cilvēku ciešs badu[3]. Ir vērts piebilst, ka daļai no saražotās pārtikas ir nepieciešams milzīgs daudzums dabas resursu, darba spēka, enerģijas, naudas u.t.t.
Kad un kāpēc šī problēma sākās?
Jau 19 gadsimta beigās, kad sākās industrializācijas laikmets. Saražotais pārtikas daudzums krietni palielinājās, kas noveda līdz lielam pārtikas patēriņam un, līdz ar to, lielam atkritumu daudzumam. Šī situācija aizsākās Amerikā, bet laika gaitā tā izplatījās uz lielāko pasaules daļu. Tagad šī problēma skar visu pasauli. Liela daļa pasaules iedzīvotāju izšķērdē pārtiku, kamēr citviet cilvēki cieš un mirst no bada.
Kur šī problēma ir vislielākā?
Lielākie pārtikas izšķērdētāji ir ASV iedzīvotāji, bet Eiropā dzīvojoši cilvēki daudz neatpaliek. Amerikas savienotajās valstīs pārtikas atkritumi ir vērti 90miljardus-100miljardus ASV dolāru. Toties ar Eiropas izšķērdēto pārtiku varētu pabarot vēl 200 miljonus cilvēku, tas ir vairāk nekā 100 reizes visu Latvijas iedzīvotāju. Filipīnās, cilvēki izmet vairāk nekā 2 tonnas ēdiena pārpalikumu dienā. Neskatoties uz šiem lielajiem skaitļiem, viņi ir vistaupīgākie pārtikas patērētāji[4].
Kas notiek pie mums, Latvijā?
Latvijā, vienas mājsaimniecības izšķiestās pārtikas vērtība sasniedz gandrīz 500 EUR gadā. Visu Latvijas iedzīvotāju radītās pārtikas atkritumu kalns ir tik liels, cik trīs ”Gaismas pilis”[5]. Pamatojoties uz Sesavas pagasta iedzīvotāju aptauju par pārtikas atkritumu daudzumu izmaiņām viņu ģimenēs, gandrīz 37% gadījumos izšķērdētās pārtikas daudzums nav mainījies, 36,8%-atkritumu daudzums ir samazinājies, bet 26%-palielinājies. No aptaujas var veikt secinājumus, ka priekšā ir liels darbs pārliecināt ~65% iedzīvotāju uz ne tik lielu pārtikas izšķērdību.
Ko par to saka eksperte?
Organizācijas ”Zaļā brīvība” izglītības ilgtspējīgai attīstībai eksperte, Inga Belousa ir gatava atbildēt uz jautājumiem gan par projekta ”Ar cieņu par pārtiku”, gan par pārtikas atkritumu tēmu. ‘’Projektā tika veidoti semināri, interaktīvi testi u.c. izzinošas aktivitātes, lai pavēstītu pieaugušajiem un jauniešiem par lielo problēmu, kuru mums ir jārisina. Brīnumainā kārtā, cilvēku interese un aktivitāte bija ļoti liela, un tika padarīts vairāk nekā bija plānots. Projekta darbības iesaistīja vislielāko cilvēku skaitu ”Zaļās brīvības” projektu vēsturē. Lielu interesi izrādīja visas vecuma grupas, un projekta ziņojumu palīdzēja izplatīt mediji. Pati pārtikas izšķērdēšana ir gan neētiska pret cilvēkiem, kuri cieš badu, gan arī lieka naudas, enerģijas, darba spēka un dabas resursu izniekošana. Cilvēki no mājsaimniecībām bieži vaino lielveikalus un ēdinātājus, kā lielākos pārtikas atkritumu radītājus, bet īstenība situācija ir tieši apgriezta-~70% no radītajiem atkritumiem nāk no mājsaimniecībām. Gadījumā, ja rodas atkritumi, ir jāapdomā, kur tos var pielietot tā, lai tas radītu mazāku ietekmi uz vidi (jāapdomā kompostēšana, dzīvnieku barošana u.tml.). Cilvēkiem ir jāapdomā par nākotni, kurā dzīvos viņi un viņu pēcteči. Ir jāsāk apjēgt situācija un problēma ir jārisina pēc iespējas ātrāk,’’ uzsvēra Belousa.
Kā mēs to varam labot?
Pārtikas atkritumu samazināšanā eksperte ieteica sākt ar mazumiņu, neveikt drastiskas izmaiņas uzreiz, jo pie lielām pārmaiņām būs grūti pierast. Sāciet ar ledusskapju, pārtikas uzglabāšanas vietu sakārtošanu, iepirkumu saraksta veidošanu un tādām mazām rīcībām. Ja mēs visi samazinātu atkritumus līdz nullei, neradītu tos vispār (kas ir labākais problēmas risināšanas scenārijs), tad tas atrisinātu vairākas problēmas (bads, dabas resursu samazināšanās, lieka enerģijas izmantošana). Skatoties uz vidējiem rezultātiem, ir jāatceras, ka mēs katru gadu izmetam ~500 EUR lielu naudas summu līdz ar neizlietoto pārtiku. Ir jāapdomā, vai tiešām tas ir tā vērts? Mēs pašlaik bojājam vidi, klimatu ar vielām, kuras rodas no pārtikas atkritumiem. Pagaidām mēs par to maksājam naudu, nākotnē mēs par to varēsim maksāt ar daudzu cilvēku dzīvībām. Ir svarīgi nebūt daļai no sliktās statistikas, nebūt tiem, par kuriem nākotnē teiks, ka mēs neko nedarījām, lai glābtu viņus.
[1] Avots: FAO. 2019. The State of Food and Agriculture 2019. Moving forward on food loss and waste reduction. Rome.
[2] Avots: https://www.fao.org/save-food/resources/keyfindings/en/
[3] Avots: https://www.fao.org/hunger/key-messages/en/
[4] Avots: https://www.unep.org/thinkeatsave/
[5]Avots: https://llufb.llu.lv/conference/economic_science_rural/2017/Latvia_ESRD_46_2017-213-219.pdf
RENĀRS BEĶERIS (15)
3. vieta JVR nacionālā konkursā