JVR misija “Rīga 2030 – klimatneitrāla viedpilsēta”
Kategorija: raksts
Pilsētas, kas atsakās integrēt zaļo infrastruktūru, burtiski noslīks zem nepārvaldītas lietus ūdens noteces un metaforiski zem strauji augošajām enerģijas un katastrofu seku likvidēšanas izmaksām. Mūsdienu uzņēmumiem ir jāizvēlas: ieviest biofīlā dizaina inovācijas, ar arhitektūras un interjera palīdzību maksimāli tuvinot cilvēku dabai, vai vērot savu norietu pilsētvidē, kura savā naidīgumā vairs nespēj atbalstīt tirdzniecību.
Nekas neilgst mūžību, it īpaši, ja to neapsver ar ilgtspēju, bet tikai ar finansiālo mērķi kā galveno sasniegumu. Ir jāsaprot, ka šobrīd pētām tos īstermiņa izstrādātājus – gan jaunus, gan esošus uzņēmumus ar pilsētvidē esošām rūpnīcām un infrastruktūru -, kuru galvenais dzinulis ir tūlītēja peļņa, nevis pilsētas ilgtermiņa veselība. Lai konstatētu risinājumus šajām grūtībām, ir jāsaprot iemesls, kāpēc izstrādātāji izvairās no zaļās infrastruktūras un kādēļ viņi to jau nav īstenojuši ātrāk.
Kāpēc zaļā infrastruktūra kavējas?
Pirmkārt, dalīto stimulu dilemma, kas ir kad attīstītājs būvē rūpnīcu, bet komunālos rēķinus apmaksā īrnieks vai nākamais īpašnieks. Jo, protams kādēļ, lai īstenotājs maksātu 20% vairāk caurlaidīgam segumam vai saules enerģijas sistēmām piemērotam jumta segumam, ja viņš nebūs tas, kurš pēc pieciem gadiem ietaupīs naudu uz elektrības rēķina? Tomēr šī stimulu neatbilstība noved pie nepietiekamiem ieguldījumiem efektivitātē. No uzņēmēju puses, viņi neuzvedās neiracionāli, viņi seko salauztai tirgus loģikai, kur naudas taupīšana nākamajam īrniekam nesniedz nekādu personīgo labumu.[1]
Pielāgošanās zaļajai infrastruktūrai un pilsētas zaļināšanai ir arī šķērslis jau tagad esošiem uzņēmumiem. Kad rūpnīca vai birojs ir ticis būvēts ar “pelēko” jeb tradicionālo infrastruktūru, tas ieslēdz šo ēku oglekļa un atkritumu ciklā uz nākamajiem 30 līdz 50 gadiem. Rezultāts ir, ka ēkas vēlāka modernizēšana ir 3 līdz 5 reizes dārgāks process nekā tās būvniecība “zaļi” jau no paša sākuma. Patiesībā, zaļā infrastruktūra paliks integrēta daudz vairāk nākotnē tādēļ, ka, ja pilsētas un uzņēmēji no tā atsakās tie rada milzīgu finansiālo slogu nākotnei.
Turklāt sadalītais stimuls ļauj būvniekam “eksportēt” vides izmaksas uz pilsētu. Proti, attīstītājs ietaupa 40 000 EUR neuzstādot caurlaidīgu drenāžas sistēmu. Tomēr pilsētai pēc tam ir jāiztērē 400 000 EUR, lai novērstu pēkšņus plūdus un ūdens piesārņojumu, ko izraisa šīs ēkas notece. Var apgalvot, ka dalītais stimuls būtībā ir veids, kā privātie uzņēmēji var gūt peļņu noveļot vides attīrīšanas izmaksas uz nodokļu maksātāju pleciem.
2024.-2025. gada Enerģētikas politikas pārskatā tika atzīmēts, ka, lai gan Latvijas elektroenerģija ir lielākoties zaļa ēku sektors joprojām ir vājais punkts. Uzņēmumiem ir lētāk maksāt oglekļa nekā kapitāli pārbūvēt esošās pilsētas ēkas ar dārgajiem zaļajiem jumtiem vai bioatkritumu sistēmām. [2]
Otrkārt, pilsētās bieži vien ir novecojuši būvnormatīvi, kas faktiski padara zaļās vides ievērošanu nelikumīgu vai apgrūtina to realizēt.
Sāksim ar vistuvāko mums, Latviju. Lielāko daļu zaļo iniciacitīvu Latvijā finansē ES dotācijas (piemēram, Atveseļošanās un noturības mehānisms). Kavēšanās valsts plānu apstiprināšanā vai lēna šo līdzekļu administratīvā apstrāde bieži vien aptur šos projektus pirms to uzsākšanas. Pašreizējie likumi “zaļo infrastruktūru” uzskata par ainavu veidošanas daļu, nevis kritisku “zili zaļo” pilsētu infrastruktūru. Šis juridiskais standarta trūkums apgrūtina zaļās infrastruktūras prioritāti. Papildus tam piekrastes pilsētās kā, Rīga un zemiene Jelgavā ir augsts gruntsūdens un novecojušas drenāžas sistēmas. To risināšanai ar dabas balstītiem risinājumiem ir nepieciešami sarežģīti inženiertehniskie dati, kurus daudzām pašvaldībām pašlaik trūkst spēju analizēt. [3]
Vēl vērts pieminēt Nairobi, Kenijā šeit traucēklis nav naudas trūkums, bet gan straujās izaugsmes spiediens. [4] Neformālais un steidzamais pieprasījums ir kādēļ uzņēmēji un attīstītāji pēc iespējas ātrāk būvē rūpnīcas un mājokļus, lai neatpaliktu no masveida iedzīvotāju straujā skaita pieauguma. Viņuprāt zaļināšana ir “kavēšanās”. Sekas tam ir tādas, ka mitrāji un dabiskie drenāžas ceļi (piemēram, tie, kas atrodas netālu no Ngongas upes [5]) tiek bruģēti rūpnieciskai izmantošanai, jo “nekavējamie mājokļi un darbavietas” vienmēr uzvar politiskajā argumentā. Līdzīgas situācijas ir arī Melburnā, Austrālijā [6] un Mumbajā, Indijā [7].
Treškārt, “pelēkā un zaļā” izmaksu salīdzinājums [8], lieta ir tādā, ka uzņēmējiem patīk paredzamība. Mēs precīzi zinām, cik maksā aizlāpīt caurumu asfaltā (pelēkais). Mēs esam mazāk pārliecināti par “dzīvās” sienas vai sarežģītās lietus ūdens savākšanas sistēmas 10 gadu uzturēšanas izmaksām (zaļais). Protams, zaļās infrastruktūras cenas var atšķirties atkarībā no projekta, lokācijas un integrācijas. Savukārt integrējot zaļos projektus ar plānotiem infrastruktūras uzlabojumiem, ta kā, piemēram, ceļa rekonstrukcija, tiek ietaupīti no 30% līdz 60% ilgtermiņā [9], vairāku priekšrocību dēļ, kuras piemīt zemas ietekmes attīstībai.
Zinot iemeslus kādēļ ir tik liela atturēšanās no zaļajiem risinājumiem būvējot jaunas vai uzlabojot vecās infrastruktūras, tagad var izveidot jaunu recepti, lai pārkāptu sliekšņus.
Kā rīkoties nākotnē?
Pirmkārt, daļējais stimuls būtībā ir “komunikācijas un līguma” neveiksme. Risinājums ir Zaļā noma vai enerģijas saskaņošanas noma. Tradicionālie nomas līgumi ir “neto” (nomnieks maksā komunālos pakalpojumus) vai “bruto” (īrnieks maksā komunālos pakalpojumus). Zaļajai nomai ir pievienota izmaksu atgūšanas klauzula. Tas ļauj saimniekam apmaksāt zaļo uzlabojumu (piemēram, saules paneļu jumtu), bet “nodot” daļu no šīm izmaksām īrniekam, ja vien īrnieka komunālo pakalpojumu ietaupījums ir lielāks par izmaksām, ko viņš atmaksā. Tas pārvērš saimnieka “zaudējumus” par “kapitāla atgūšanu, bet īrnieka “slogu” par “neto ietaupījumu” no viņa ikmēneša pieskaitāmajām izmaksām. Ņujorkā bija pirmā “Enerģijas saskaņošana klauzulas”[10], kas ierobežo saimnieka atgūšanu līdz 80% no prognozētajiem ietaupījumiem, dodot īrniekam 20% drošības buferi.
Otrkārt, tā vietā, lai cīnītos pret pilsētas novecojušajiem noteikumiem, mums ir jāmaina šo noteikumu rakstīšanas veids, pārejot no normatīvajiem uz veiktspēju balstītiem noteikumiem.
Standarta kodeksi nosaka: “Jums jāizmanto X materiāls un jābūt Y veida caurulēm.” Veiktspējas kodeksi nosaka: “Mums nav svarīgi, kā jūs to uzbūvējat, bet jūsu ēkai ir jāabsorbē 90% no sava lietus ūdens.” Pilsētās, piemēram, Čikāga un Vankūvera piedāvā “paātrinātu atļauju izsniegšanu” ēkām, kas atbilst augsta līmeņa zaļajiem sertifikātiem [11] (piemēram, LEED [12] vai pasīvās mājas [13]). Uzņēmējam laiks ir vērtīgāks par materiālu izmaksām. Ja zaļās atļaujas saņemšana aizņem 4 nedēļas, bet pelēkās – 6 mēnešus, uzņēmējs vienmēr izvēlēsies zaļo variantu, lai ātrāk sāktu darbību.
Treškārt, arguments “zaļā ekonomika ir pārāk dārga” darbojas tikai tad, ja aplūko pirmās dienas cenu. Lai to labotu, mēs izmainīsim matemātiku. Pilna dzīves cikla izmaksu aprēķināšana (LCC [14]). Šī ir finanšu analīze, kas ietver apkopi, enerģijas ietaupījumu un “izvairītos sodus” 20 gadu laikā. Vašingtona 2020. gadā izlēma kļūt oglekļa neitrāla līdz 2050. gadam. Viņi izdomāja tirgu, kur attīstītāji var pārdot “kredītus”, ja viņi uzbūvē papildu zaļo zonu [15]. Ja rūpnīcas īpašnieks uzbūvē milzīgu zaļo jumtu, viņš var pārdot savu “lieko” drenāžas jaudu kaimiņam, kurš nevar atļauties to uzbūvēt. Šis strāda, jo tas pārvērš zaļo infrastruktūru par tirgojami aktīvu, nevis par būvniecības izdevumiem, radot sekundāru ienākumu plūsmu uzņēmējam.
Rezumējums.
Ir jaatzīst, ka atteikšanās integrēt zaļo infrastruktūru ne vienmēr ir saistītā ar “ļauniem” nodomiem, bet gan kļūdainu īstermiņa matemātiku un stingru noteikumu sistēmu. Viņiem netrūkst vides apziņas, bet traucē sistēmiska berze. Lai gan, pārveidojot finansiālos stimulus un racionalizējot regulējuma ceļu pilsētas, var pārveidot zaļo infrastruktūru no uztvertas greznības par pamatprasību rūpnieciskai dzīvotspējai. Turpināt būvniecību, izmantojot ‘pelēko’ loģiku, ir ‘plānotas novecošanas’ veids. Ignorēt zaļo integrāciju šodien nozīmē nodrošināt dārgu nepārvaldāmu pilsētvidi rītdien. Jautājums vairs nav par to, vai mēs varam atļauties būvēt zaļo, bet gan par to, vai varam atļauties pelēkās būvniecības radītās izmaksas.
Autors: Vendija Laima Kazaka
Avoti:
[1] https://a.storyblok.com/f/109506/x/eb40bdf06c/2024smi-sustainable-buildings-task-force.pdf
[2] https://iea.blob.core.windows.net/assets/40d40536-4044-459e-9891-d586f1977bfd/Latvia2024.docx.pdf
[3] https://finestcentre.eu/challenge-year/2025/
[4] https://ogolaw.green-brief.com/urban-planning-and-its-environmental-impact-a-nairobi-case-study/
[6] https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0169204620314882
[8] https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0921344921004134
[9] https://stormwater.wef.org/2015/12/real-cost-green-infrastructure/
[10] https://www.nyc.gov/html/gbee/downloads/pdf/eac_overview.pdf
[12] https://www.usgbc.org/leed
[13] https://passivehouse.com/en/home/
[14] https://www.symestic.com/en-us/what-is/lcc
[15] https://ecology.wa.gov/air-climate/climate-commitment-act/cap-and-invest/offsets
Jauno vides reportieru misija “Rīga 2030 – klimatneitrāla viedpilsēta” norisinājās 2025. gada 12.-13. decembrī Rīgā. Izaicinājumā piedalījās vairāk nekā 30 jaunieši no visas Latvijas. Dalībnieki divas dienas pētīja galvaspilsētas vides aizsardzības izaicinājumus un veiksmes stāstus, analizējot Rīgas ceļu uz mērķi – līdz 2030. gadam kļūt par klimatneitrālu, ilgtspējīgu un tehnoloģiski attīstītu pilsētu.